Latvijas Akvāristu klubs - Gupijas? Zivtiņas gan iesācējiem, gan akvāriju speciālistiem. - Fauna - Ziņas

















 
  Izvērstā meklēšana

Fauna : Gupijas? Zivtiņas gan iesācējiem, gan akvāriju speciālistiem.
Iesūtījis Vikks Datums 4.11.2007 23:20:00 (10417 lasīts)

1866. gadā Roberts Džons Lemčers Gupijs, angļu mācītājs, kas nodarbojās ar ģeoloģiskajiem izrakumiem un augu vākšanu Trinidadā, atsūtīja dažas šīs zivis uz Britānijas muzeju Londonā ihtiologam Albertam Ginteram. Viņš kļūdīgi piedēvēja R.Gupijam šo zivju atklājēja slavu un deva tām nosaukumu «Girardinus guppyi».

No tiem laikiem gupijas vārds ir kļuvis starptautisks un pazīstams vairākiem miljoniem eksotisko zivtiņu turētāju visā pasaulē.
Vārds «gupijas» ir iesakņojies speciālistu valodā, viņi ar lielu prieku nodarbojas ar zivju importēšanu. Tās ir viegli transportējamas.
Gupijas mīt arī Gvajanā, Ziemeļbrazīlijā un Mazo Antiļu daudzajās salās, kur tās dzīvo saldūdenī un sālsūdenī. Ir daži ziņojumi, ka gupijas ir noķertas atklātā jūrā pat 50 km no krasta. Cilvēki mēģināja šīs zivtiņas izmantot cīņā ar malārijas odiem, tādēļ izmitināja tās arī citās vietās. Dažas zivju populācijas aizgāja bojā, savukārt dažas, pateicoties spējai pielāgoties un lielajai auglībai, aklimatizējās. Tāpēc šīs zivis šodien ir sastopamas arī Dienvidamerikā un Ziemeļamerikas dienvidu štatos līdz pat Virdžīnijai. Tās ir sastopamas arī Rietumāfrikā, Madagaskarā, manītas dažās Āzijas valstīs un pat Eiropas dienvidvalstīs.
Gadsimta sākumā savvaļas zivis ir ievestas Eiropā no dažādām valstīm. 1859. gadā gupijas pirmo reizi tika aprakstītas zinātniskajā literatūrā, bet 1909. gadā tās parādījās Vācijā un Krievijā, kur tika sākts zivju selekcijas darbs.
1911. gadā Leipcigā un Pēterburgā tika organizētas pirmās starptautiskās gupiju izstādes, kurās varēja piedalīties ikviens, kas izteica vēlēšanos. Noteikumi bija visnotaļ vienkārši: dalībniekam žūrijas apskatei jāsagatavo desmit gupiju tēviņi, kas ir paša audzēti. No tiem laikiem selekcijas un ģenētikas izpētes darbs nav pārtraukts.
Populārākās gupiju formu variācijas ir plīvurastainās, letastainās, apaļastainās un lirastainās, kopumā pazīstamas ir 13 variāciju zivis. Līdz šodienai jaunu formu gupiju selekcionāriem iegūt nav izdevies.
Kas ir saistīts ar krāsu gammu, jāatzīst, ka izstādēs ir izstādītas tikai pelēkās un gaišās, kas kļūdaini tika sauktas par zelta gupijām. Zilās, īstās zelta, baltās, krēmkrāsas un sudrabotās izstādēs ir ļoti liels retums.
Gupiju krāsas var mainīties atkarībā no apgaismojuma un zivs garastāvokļa. Rezultātā daudzas populāras variācijas pazuda, bet atkal parādījās jaunas. Diemžēl 60. gados fotogrāfijas bija melnbaltas un visi pieraksti nozaudēti, līdz ar to par krāsu variāciju vēsturi ir grūti ko vairāk pateikt.
Gupiju selekcionāri augstu vērtē amerikāņu selekcionāra un ihtiologa P.Henkeļa vārdu. Viņš vēl 1954. gadā starptautiskajā izstādē Hannoverē ieņēma pirmās trīs vietas. Viņa plīvurastainās gupijas izstādes apmeklētāju un dalībnieku vidū atstāja satriecošu iespaidu, un P.Henkelis tika nosaukts par gupiju karali.
Šīs zivis savos akvārijos tur gan pieredzējuši akvāriju speciālisti, gan iesācēji. Laikam jau tās ir pirmās visu akvāriju īpašnieku zivis, jo ir vienkārši uzturamas un pavairojamas. Līdz šodienai ir zināmas 26 šīs dzimtas zivis, kas sastāv no 171 veidiem. Iesācējiem tās ir krāšņas, neliela auguma zivtiņas, kas ir vienkārši uzturamas un pavairojamas. Pieredzējušos zivtiņu mīļotājos interesi izraisa salīdzinoši īsais laiks, kas vajadzīgs pārošanai un selekcijai, lai iegūtu jaunas formas.
Gupiju dzimtene ir Venecuēla, Brazīlijas ziemeļi un Gvajāna, kur ūdens temperatūra ir 24 ? 26°C, kas ir ideāla to turēšanas temperatūra. Pateicoties aklimatizācijai Itālijā, gupijas var viegli pārciest arī temperatūras pazemināšanos. Tās nav prasīgas zivis, jo var dzīvot un pat vairoties trīslitrīgā burkā, tiesa, no šādā tilpnē turētām zivīm nekādus kvalitatīvos pēcnācējus gaidīt nevar. Lai izaudzētu skaistus tēviņus, jārēķinās, ka vienam īpatnim ir vajadzīgs 1 l ūdens, savukārt mātītēm, lai viņas varētu radīt spēcīgus un krāšņus pēcnācējus, uz vienu nepieciešams vismaz 2 l ūdens.
Amatieru akvārijos pilnīgi pietiek, ja tās tiks turētas piecdesmitlitrīgā akvārijā, kurā ir daudz dažādu ūdensaugu.
Gupijas ieteicams turēt ūdenī, kur pH ir tuvu neitrālam 6,6 ? 6,8.
Akvārijos ar gupijām noteikti jābūt ūdens aerācijai, filtrācijai un apsildīšanai.
Nepieciešams padomāt arī par apgaismojumu. Tam ir jābūt pietiekamam, parasti mākslīgo apgaismojumu izmanto 10 ? 12 stundu diennaktī.
Gupijas ēd aļģes, bet šādā akvārijā grūti saskatīt zivis, un tas mazina skatītāju prieku. Daudzi akvāriju īpašnieki tīra tikai priekšējo stiklu, sānstiklus atstājot zivīm par barību.
Iesācējam visu laiku liekas, ka zivis ir badā, jo, tikko pieiet pie akvārija, tā zivis tūlīt ir klāt pie barotavas. Lai nepārbarotu gupijas, jāzina, ka tās diennaktī apēd 5% no sava svara. Tas nozīmē, ja akvārijā ir 20 pieaugušu zivju, tad tās var apēst tik, cik sver viena pieaugusi zivs. Mazuļiem nepieciešams vairāk barības.
Ja temperatūra ir pārlieku zema vai augsta, zivis ēd mazāk. Pieaugušām ieteicams dot dzīvo barību, kas atbilst viņu izmēriem. Tie varētu būt trīsuļodu kāpuri, mazsaru posmtārpi, zemākie vēžveidīgie, savukārt par zivju mazuļu barību lieliski noder infuzorija ? tupelīte un dīķu putekļi.
Par pilnvērtīgām un teicamas kvalitātes sausajām barībām tiek uzskatītas Vācijā ražotās. Pēdējos gados Latvijas zooveikalos ir parādījušās dažādas barības, ko piedāvā citu valstu (Polija, Krievija u.c.) ražotāji. Ar tām jārīkojas ļoti uzmanīgi, jo bieži vien uz iepakojumiem netiek uzrādīts to saturs un dažkārt pat nav minēts uzglabāšanas termiņš.
Protams, zivis var barot arī ar sausām dafnijām, trīsuļodu kāpuriem un dažādiem putraimiem. Aizrauties ar šo barību nedrīkst un lietot to vajadzētu tikai ļoti retos gadījumos un pavisam īsu brīdi.
Pats svarīgākais mazuļu barošanas laiks ir trīs līdz piecas dienas pēc dzimšanas.Tad tos ieteicams barot ar «dīķu putekļiem», turklāt vēlams atstāt nelielu apgaismojumu arī naktī, lai mazuļi spētu atrast barību. Pastāv pamatots uzskats: ja mazuļu barošana ir «ievilkusies», tad no tiem neizaugs veselīgas, spēcīgas zivis.
Šo zivtiņu dzīves ilgums ir ? tēviņiem 2,5 līdz 3 gadi, mātītēm 3,5 līdz 4 gadi.
Vairoties tās pārtrauc 2,5 līdz 3 gadu vecumā, savukārt dzimumgatavību sasniedz 3 līdz 5 mēnešu vecumā.
Jāatceras, ka gupijas ir kanibāli. Viņas labprāt ķer tikko izšķīlušās mazās zivtiņas un seko tām. Pēkšķi resna mātīte ir kļuvusi tieva, tā tikko ir iznārstojusi, bet akvārijā mazuļu nav. Atbilde ir vienkārša ? tos ir apēdušas pieaugušās zivis. Tāpēc dažas dienas pirms nārsta ieteicams mātīti ievietot nelielā nārsta akvārijā, kurā ir daudz ūdensaugu. Tajos tikko piedzimušas zivtiņas var paslēpties. Savukārt pieredzējuši zivtiņu turētāji gatavo speciālu akvāriju, kur mātīte, iznēršot mazuļus, netiek tiem klāt.
Gupijas nārsto katru mēnesi. Atkarībā no ūdens temperatūras pirms nārsta cikls ilgst 20 līdz 40 dienu. Ja temperatūra augsta, šis cikls ir mazāks, savukārt zemā temperatūrā tas var būt ilgāks. Vienīgā pazīme ir tā, ka mātītei ir liels vēders, it sevišķi pie anālās spuras, tas ir kļuvis tumšāks. Caur mātītes vēderu spīd mazuļu acis.
Jāņem vērā, ka krasa ūdens temperatūras palielināšana var beigties ar priekšlaicīgām radībām ? piedzimst līdz galam neattīstīti mazuļi.

Printer Friendly Page Sūtīt šo tekstu draugam Uztaisīt PDF failu no raksta
Komentāru īpašnieks ir rakstītājs. Mēs neesam atbildīgi par šo komentāru.
Rakstītājs Pavediens


l>